Andris Eglītis, viens no savas paaudzes spilgtākajiem Latvijas gleznotājiem, arvien izgudro instrumentus, lai radītu jaunus gleznieciskās domāšanas veidus un pētītu tos gan individuāli, gan kopā ar citiem. Strādājot dažādās kopienās, telpās un vietās, balansējot starp pilsētu un laukiem, viņš ir sasniedzis milzīgu māksliniecisko brīvību, kuras rezultāts ir darbu daudzveidība mērogā, stilā un materiālā. Līdz šim vērienīgākā Eglīša izstāde netop kā savrups personāldarbs, bet gan kolektīvas mākslas prakses notikums, kuras veidošanā iesaistīti daudzi citi radošo kopienu pārstāvji, viņu darbi un idejas. Andris Eglītis kopā ar komandu skata izstādi kā specifisku personīgās un lokālas telpiskās pieredzes fenomenu Rietumu kultūrā, bet tās darba procesu – kā ekosistēmas un kolektīvas apziņas radīšanu, pētījumu par identitāti un kontekstu. Izmantojot iztēli un glezniecības valodu kā instrumentus, Andris Eglītis šajā izstādē piedāvā savu skatījumu uz vidi – tā būs liecība iespējai radīt telpu, kas ir dzīvi apliecinoša un jēgpilna, un ļauj veidot ieinteresētas un nehierarhiskas attiecības ar apkārtējo pasauli.